| Chapter 2 |
1 | Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts.
|
2 | Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā.
|
3 | Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā.
|
4 | Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts.
|
5 | Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta.
|
6 | Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu.
|
7 | Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā.
|
8 | Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku.
|
9 | Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās.
|
10 | Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm:
|
11 | Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.
|
12 | Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu.
|
13 | Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami:
|
14 | Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.
|
15 | Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis!
|
16 | Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē.
|
17 | Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu.
|
18 | Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja.
|
19 | Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.
|
20 | Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.
|
21 | Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.
|
22 | Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam,
|
23 | Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2)
|
24 | Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā.
|
25 | Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā.
|
26 | Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto.
|
27 | Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas,
|
28 | Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja:
|
29 | Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā.
|
30 | Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu,
|
31 | Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā:
|
32 | Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu.
|
33 | Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts.
|
34 | Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7)
|
35 | Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.
|
36 | Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus.
|
37 | Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam.
|
38 | Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu.
|
39 | Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā.
|
40 | Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu.
|
41 | Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi.
|
42 | Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi.
|
43 | Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja.
|
44 | Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem;
|
45 | Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.
|
46 | Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot.
|
47 | Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.
|
48 | Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.
|
49 | Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?
|
50 | Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.
|
51 | Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.
|
52 | Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.
|